ČETRAS LAIKMETĪGĀS DEJAS DIENNAKTIS
Inta BALODE, Kultūras Forums, 2009, Nr. 22 (12. – 19. jū
nijs )

 

Laiks dejot ir zīmols, kuru laikmetīgās dejas zinātāji atpazīst jau kopš 1998. gada. Sācies kā atsevišķi dejas vakari, Laiks dejot nu notiek regulāri. Kopš 2005. gada Laiks dejot vairākas dienas jūnijā ir starptautisks laikmetīgās dejas festivāls. Klāt nācis arī Laiks dejot: improvizācijas un skices, kas aicina horeogrāfus uz eksperimentiem, rādīt vēl nepabeigtus darbus publikai un diskutēt. Pēdējos trīs gados festivāls ietver ne tikai izrādes, bet arī plašu meistarklašu programmu.

Festivāla direktore Olga Žitluhina katru gadu piedāvā ieskatu kādas noteiktas valsts laikmetīgajā dejā: pērn Izraēla, 2007. gadā ASV, bet šogad – Krievija. Pavasaris pirms festivāla ir laiks, kad sarosās arī laikmetīgās dejas kopēji Latvijā. Iekļaušana festivāla programmā ir ne tikai iespēja savu darbu parādīt, bet paver vārtus iespējai doties viesizrādēs, jo pēdējos gados festivālu apmeklē arī ārvalstu producenti.

Šogad Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls Laiks dejot notika no 4. līdz 7. jūnijam, bet vēl līdz 12. jūnijam turpinājās Krievijas horeogrāfa Aleksandra Pepeļajeva horeogrāfijas un kompozīcijas seminārs dejas profesionāļiem Atpakaļ pie rezultāta. Īstā festivāla dullumā skatītāji un dalībnieki savas dienas sāka desmitos no rīta Rīgas Horeogrāfijas skolā, kur notika meistarklases, tad dejiskā solī pāri tiltam uz britu kritiķa Stjuarta Svīnija semināru par deju un vizuālo mākslu, multimediju meistardarbnīcu un izrādēm Dailes teātrī un Rīgas Mākslas telpā, kas ilga līdz pat vēlam vakaram.

Laiks dejot ir tā saucamais mazformāta (small scale) festivāls, kur izrāda darbus, kas iecerēti publikai līdz divsimt skatītājiem. Šādu festivālu mērķis ir radīt pievilcīgu vidi dejas profesionāļiem, mudināt tikties, diskutēt un plānot sadarbības projektus. Tā iespējams pievilināt lielākas zvaigznes ar izdevīgākiem noteikumiem. Ieguvēji ir gan skatītāji, kuri redz labas izrādes, gan Latvijas dejotāji un horeogrāfi, kuri apmeklē meistarklases pie izciliem pedagogiem un no viesiem saņem komentārus par savām izrādēm. Laiks dejot ir kļuvis par galveno laikmetīgās dejas notikumu Latvijā, tāpēc var saprast bēdīgās un neizpratnes pilnās nopūtas pēc Olgas Žiltuhinas paziņojuma, ka šis, iespējams, ir pēdējais festivāls.

Varbūt tieši pēdējās dejas sajūtas dēļ festivāla izrāžu programma šogad bija īpaši izdevusies. Decembrī noskatoties Krievijas dejas platformu Maskavā, mani māca šaubas, vai kaut ko no tā visa ir vērts vest uz Rīgu. Taču Olgai Žitluhinai, labi pazīstot Krievijas māksliniekus, izdevās izvēlēties tādus darbus, ka Rīgā Krievijas deja izskatījās labāk nekā Maskavā.

Horeogrāfes Tatjanas Gordejevas un Krievijas noise mūzikas patriarha Nikolaja Sudņika dueta Velc skaņu iekšā intelektuāli rotaļīgā trokšņu un kustības pārtapšana mūzikā varēja pagalam samulsināt tos, kuri vēl aizvien laikmetīgajā dejā meklē tikai dejošanu. Bijušā rīdzinieka Sudņika hipiju laika draugiem un talanta cienītājiem šis bija īpašs vakars. Savukārt Tatjanas Gordejevas kustības vieglums tuvojās pārtapšanai par bezmiesiska impulsa izraisītu gaisa svārstību.

Intelektuālas rotaļas turpināja šīgada festivāla lielākās zvaigznes – Aleksandra Pepeļajeva izrāde Muša Cakatuša. Laika grozīšanas rezultātā skatītāji, izrādei ritot, kļūst par vairāk nekā septiņām minūtēm jaunāki. No matemātikas saprotu maz, bet pats Pepeļajevs zirnekļa lomā atgādina par bērnības bailēm no briesmīgajiem kukaiņiem. Multimediju izmantojums šajā izrādē kalpo, lai stāstītu stāstu un lai atgrieztos bērnībā, izdomājot visādus pigorus: reālo norišu saspēle ar ekrāna atmiņu, kustības kopēšana un pavairošana un publikas apēšana izrādes beigās, ekrānā parādot tukšu skatītāju zāli. Triki ar video Maskavā ir modē. Arī jaunā horeogrāfe Dina Huseina izmanto iespēju uz ekrāna multiplicēt un deformēt sava ķermeņa detaļas. Izrāde Kinestētika izmanto vizuālas idejas un risinājumus, mazāk domājot par izrādes kopējo vēstījumu un sajūtu. Ir interesanti, lai gan atsevišķas epizodes sevi neattaisno.

Atelpu no tehnoloģijām sniedz Vladimirs Golubevs savā solo numurā Ne solo. Horeogrāfs bezgala mīļā un vislabākajā nozīmē krieviskā formā jautā par mākslinieka skatuves klātbūtni, par būšanu tēlā un būšanu pašam, par nekā nedarīšanas neiespējamību. Golubevs ironizē par atziņu, ka cilvēka psihoemocionālo stāvokļu, kurus jāpārvalda aktierim, ir mazliet vairāk nekā desmit. Publika smejas kā kutināta, kad dejotājs mēģina pierādīt, ka iespējams sākt raudāt, tikai sasprindzinot un atslābinot noteiktus muskuļus. Izrādās, ķermeņa šķidrumi var apmaldīties un asaru vietā aktierim var nākties slēpt slapjo bikšupriekšu. Muskuļi ir jātrenē ļoti uzmanīgi.

Latvijas horeogrāfiem biksēs slapināšanas vecums pavisam noteikti ir beidzies. Vairāki jaunie horeogrāfi vēlreiz pierādīja, ka ir mākslinieki, ar kuriem būs jārēķinās. Visspilgtāk to ilustrē fakts, ka šogad festivālā nebija iekļauta neviena Olgas Žitluhinas izrāde, taču Latvijas programma vienalga izskatījās profesionāla, interesanta un daudzveidīga. Olgas Žitluhinas mērķis – izaudzināt sev līdzvērtīgus horeogrāfus – sāk realizēties. Olgas Žitluhinas dejas kompānija, ieskaitot pašu trupas vadītāju, šogad atdota kompānijas dejotāja, horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča rokās. Patrika Zīskinda romāna Parfīms iedvesmots, horeogrāfs radījis vizuāli un kinestētiski iedarbīgu izrādi Dix-Huit Pas. Atmosfēriskas bildes mijas ar iedresētu, precīzu kustību materiālu. Aukla, kas izstiepjas no Olgas Žitluhinas mutes, kļūst par tēlu sajūtām, ko raisa izrāde. Nospriegojumu atlaiž Ilzes Zīriņas džilindžeriski-merilinmonroiskais duets ar ventilatoru izrādes finālā.

Citi jaunie horeogrāfi veidojuši mazāka formāta darbus. Guntis Spridzāns piedalījās ar divām izrādēm. Par sieviešu apsēstību ar svara jautājumiem vēsta No prognozes līdz diagnozei, kas veidota Ingas Raudingas deju kompānijai. Savukārt Vitas Bekmanes un Ģirta Bisenieka duets Rozā binoklis tik horeogrāfiski iedarbīgi, precīzi un atpazīstami stāsta par attiecībām, ka sabojā garastāvokli jebkuram, kurš kādreiz šajās lietās ir vīlies. Elīna Breice un Sintija Siliņa ir horeogrāfu apvienības Dejas anatomija dibinātājas. Horeogrāfes savus jaunākos darbus jau rādīja Latvijas teātru izrāžu skatē ārvalstu producentiem, ko martā rīkoja Latvijas Jaunā teātra institūts. Jau tad Elīnas Breices Es esmu dialogs un Sintijas Siliņas Ziņnesis parādīja, ka Latvijas laikmetīgā deja iet jaunos virzienos. Tādēļ vēl jo lielāks prieks, ka abas horeogrāfes turpinājušas rūpīgi strādāt un ka 6. jūnijā Dailes teātrī redzējām darbus, kas pavisam noteikti ir pelnījuši doties uz Eiropas festivāliem. Elīna Breice supermena un superkropļa dialogu Agneses Bordjukovas un Montas Vanderes izpildījumā izslīpējusi līdz niansēm un par godu vēlēšanu dienai pat papildinājusi ar politiskiem pozitīvisma lozungiem. Publiku pabaroja ar šokolādes kūku un vēl varēja paspēt aizskriet nobalsot vai nu par tiem, kuri apgalvo: jā, mēs varam!, vai tiem, kuri saka: mēs, mazie nabadziņi, paķiķināsim otrā pusē!

Un vēl bija arī dejas filmas. Horeogrāfe Anna Dubrovska ar dejisku filmu Iesākumā bija vista absolvē Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās kultūras maģistrantūras programmu. Bet Elīna Breice īsfilmā Dziedošais ķermenis uz cilvēka ķermeņa virsmu skatās no ļoti tuva attāluma.

Neviens festivāls neiztiek arī bez Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbiem. Šoreiz 2. kursa beidzēji horeogrāfijas veidojuši divatā. Varbūt tāpēc programma ir interesantāka un daudzveidīgāka nekā rudens semestra noslēgumā. Studentu vakaru papildināja arī Latvijas Mūzikas akadēmijas absolventes Baibas Krieviņas diplomdarbs Četras ceturtdaļas.

Var teikt, ka Laiks dejot kļūst arvien būtiskāks notikums dejas profesionāļu vidū. Programmā ir tik daudz notikumu, ka visus grūti ietilpināt vienā rakstā. Turklāt visi ir pieminēšanas vērti, jo pasaka ko būtisku par tendencēm Latvijā un ārpus tās. Festivāls daudz pūļu velta kvalitātes nodrošināšanai, tādēļ mazāk spēka atlicis plašākas publikas informēšanai un piesaistīšanai. Programmā ir odziņas, kas vilinātu ne tikai dejas interesentus, bet arī vizuālās mākslas, mūzikas un citu mākslas žanru cienītājus. Festivāla kautrība mazliet līdzinās britu horeogrāfes Fionas Milvordas solo Hoop, kur dejotāja kautrīgi grozās savā skaistajā kleitā ar gaismiņām gar malu, skaļi domājot par to, kā viņa izskatās, taisnojoties par šo un to un cenšoties sevi iedrošināt. Nav iemesla, ir jau labi.

 

 

 

SCENOGRĀFIJA SPILGTĀKA PAR PAŠU IESTUDĒJUMU
Undīne Adamaite , Sestdiena, 21. marts (2009) 

 

Ārzemju eksperti vērtē Latvijas teātru izrādes

“Es negribētu, lai Latvijas teātru skate ārvalstu profesionāļiem tiktu uztverta tikai un vienīgi kā tirgus, kurā sabrauc, nolūko preci un nopērk, lasi, tūliņ uzaicina viesoties starptautiskā festivālā vai teātra namā,” uzsver Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa. Tradicionāli Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI) sadarbībā ar Latvijas teātriem rīkoja Latvijas teātru izrāžu skati — Latvian Showcase. Tās mērķis ir iepazīstināt ārvalstu festivālu un teātra direktorus un kritiķus ar spilgtākajiem Latvijas režisoriem, horeogrāfiem un iestudējumiem, rīkot tikšanās ar vietējiem māksliniekiem un kritiķiem.

Skate notika no 12. līdz 15.martam, un tajā piedalījās pieci repertuārteātri, trīs neatkarīgās kompānijas un trīs individuāli mākslinieki. Pirmo reizi skatē tika pārstāvēta arī Latvijas mūsdienu deja un dejas filmas. Skates programmu veidoja LJTI sadarbībā ar teātriem, un tajā tika piedāvāti Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša, Māras Ķimeles, Ilzes Olingeres, Regnāra Vaivara, Gaļinas Poļiščukas, Aleksandra Mindļina, Mihaila Gruzdova, Indras Rogas, Viestura Meikšāna, apvienības umka.lv, Olgas Žitluhinas dejas kompānijas, Santas Didžus jaunākie darbi, kā arī jauno horeogrāfu Elīnas Breices, Sintijas Siliņas un Valērija Oļehno darbi un Didža Eglīša, Annas Dubrovskas un Gunta Spridzāna dejas īsfilmas.

G.Laiviņa uzskata, ka šī procesa rezultāti var būt ļoti dažādi, tie var parādīties gan uzreiz, gan pēc vairākiem gadiem. Viņa ir pārliecināta — ja reiz festivāla direktors vai teātra vadītājs ir pamanījis interesantu rokrakstu vai tendenci, viņš noteikti tai sekos arī turpmāk, līdz pienāks īstais brīdis un atbilstošs konteksts viesizrādēm, starptautiskam sadarbības projektam vai kopprodukcijai. Latvijas teātra apskati tiks publicēti Amerikā, Ungārijā, Krievijā, Igaunijā, Polijā, Somijā, bet Krievijas interneta portāla www.vremya.ru kultūras sadaļā jau atrodama recenzija par Zilākalna Martu. Savukārt igauņu kolēģus mūsu skate ir iedvesmojusi kaut ko līdzīgu beidzot noorganizēt arī Igaunijā. Runājot par konkrētiem iespaidiem, viesus ļoti sajūsmināja Santas Didžus nelielais projekts Septiņas dienas. Genesis Leļļu teātrī, labas atsauksmes saņēma Ilzes Olingeres Cēlgāzes, Alvja Hermaņa izrādes Latviešu mīlestība un Zilākalna Marta, Mihaila Gruzdova iestudētie Siseņi, Gaļinas Poliščukas darbi. Pozitīvi tika vērtēta iespēja iepazīties ar jauno horeogrāfu un neatkarīgās kompānijas umka.lv aktivitātēm, kā arī daudzie mūsdienu oriģināldramaturģijas (Inga Ābele, Aleksejs Ščerbahs) un netradicionāla materiāla iestudējumi (JRT projekti, Viestura Meikšāna Marionetes un citi).

Šogad uz skati ieradās 37 viesi no dažādām Eiropas valstīm, Korejas un ASV, kopā pārstāvot 18 valstis. Latvijas teātru izrādes skatījās Vīnes festivāla direktore Stefānija Karpa, Berlīnes teātra Hebbelam-Ufer mākslinieciskais vadītājs Matiass Lilientāls, Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas prezidents Juns Čeols Kims, American Theatre Magazine redaktore Elize Benta, somu režisors Kristians Smedss, Nitras Starptautiskā teātra festivāla programmas kuratore Martina Vannajova, Tamperes Teātra festivāla direktors Juka Peka Pajunens, Ļubļanas kultūras centra Cankarjev Dom radošā direktore Alja Predana, NET festivāla un Nāciju teātra direktors Romāns Dolžanskis un daudzi citi.

Elize Benta, American Theatre magazine redaktore, Ņujorka

Iestudējums, kas atstāja visspēcīgāko iespaidu, bija Gaļinas Poļiščukas Ilgu tramvajs. Pirms noskatīšanās man bija šaubas par amerikāņu klasiķa lugas izvēli, es nespēju iedomāties, ka iestudējums varētu būt atšķirīgs vai inovatīvs, jo mani pamatā interesē mūsdienu autoru lugas un eksperimentālais teātris. Bet Poļiščukas režija un telpas izmantojums bija ārkārtīgi iedarbīgs. Protams, to balstīja labais aktieru tēlojums, kas bija godīgs un skarbs.

Bieži, kad eju uz teātri, es pārstāju domāt vai prātot par lugu. Bet pret šo iestudējumu bija kaut kāda īpaša sajūta, kas man kā kritiķim rodas ļoti reti. Mani iespaidoja izrādes fiziskums un tas, kā režisorei kopā ar aktieriem bija izdevies atrast Viljamsa tekstā humora un maiguma brīžus. Patika arī Miķeļa Fišera scenogrāfija. Iestudējums šķita ļoti pilnīgs un negaidītā veidā — moderns.

Mani valdzināja arī Alvja Hermaņa iestudējumi. Viņa eksperimentēšana ir ļoti atturīga… vispirms es padomāju: “Kāpēc šis puisis ir tik slavens?” Bet jo vairāk es skatījos, jo vairāk atskārtu, ka viņa vienkāršās teatralitātes lietojums, piemēram, kāda attēla nolikšana aktieriem aiz muguras, lai uzvedinātu mūs uz domām, kur viņi atrodas (Latviešu mīlestībā), darbojās ļoti labi un lika publikai izmantot iztēli, kas mūsu dienās nemaz nenotiek tik bieži. Minimālistiskā stāstu režija bija ļoti iedarbīga un aizkustinoša.

Es nāku no ASV un biju ļoti ieinteresēta noskatīties iestudējumu Zilākalna Marta. Amerikā nav daudz šāda veida dziednieku, tādēļ izrādes tēma man sniedza interesantu padziļinājumu skatam uz latviešu kultūru. Atkal jāteic, ka tiešām lieliskais iestudējums atstāja uz mani lielu iespaidu. Nav daudz režisoru, kas atļautos nosēdināt 12 aktierus pie gara galda un liktu viņiem pusotru stundu runāt, bet Hermanis to ir izdarījis spilgti. Iestudējums ir gan aizkustinošs, gan provocējošs. Tas, kā aktieri spēlēja, daloties anekdotēs un nostāstos par Martu, atgādina par teātra īsto dabu — kas tas patiesībā ir — stāstu stāstīšanu.

Vēl viena lieta. Man patika arī Elīnas Breices Es esmu dialogs, viena no deju izrādēm, kas šķita svaiga un eksperimentāla un paplašina gan dejas, gan teātra robežas. Man visnotaļ patika Kristiāna Brektes scenogrāfija Ilzes Olingeres iestudējumam Cēlgāzes.

Vairums no tā, ko es redzēju latviešu teātrī, balstās uz psiholoģisko spēli. Īpaši es to ievēroju Valmieras Drāmas teātrī. Aktiertēlojums bija lielisks, bet viss “iesaiņojums” kopumā — mazliet smagnējs. Vai šis stils radies krievu teātra iespaidā? Ir grūti runāt par atšķirībām, tā kā esmu redzējusi tikai nedaudzus Latvijas teātru iestudējumus. Tomēr galvenais, ko ievēroju, ka amerikāņu teātris ir daudz fiziskāks, kamēr latviešu — psiholoģisks. Protams, tas ir milzīgs vispārinājums.

Raits Avestiks, teātra kritiķis, Igaunijas teātra kritiķu asociācijas prezidents

Paldies Jaunā teātra institūtam par ļoti labi organizētajām skatēm. Man ir diezgan labs priekšstats par Latvijas teātri pēdējo četru piecu gadu laikā. Šogad jāatzīst, ka, salīdzinot, piemēram, ar citiem gadiem, šajā festivālā man nebija ļoti spilgtu iespaidu. Virsroku ņēma vienveidīgs līmenis. Agrāk Alvja Hermaņa iestudējumi Garā dzīve un Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika kontrastu padarīja asāku, savukārt šoreiz — Zilākalna Martas gadījumā — tas nebija tik izteikts. Lai gan — Hermaņa koncepcijas vienmēr ir ļoti aizraujošas, neraugoties uz teatrālo formu. Daudz gaidīju no Puspieturas, bet Ilzes Olingeres iepriekšējais iestudējums Cēlgāzes bija ievērojami interesantāks. Taču vissvarīgākais ir tas, ka Jaunā Rīgas teātra aktieri vienmēr ir ļoti augstā līmenī. Labs piemērs ir Latviešu mīlestība. Saskaņots kustībās un garā bija Rēzijas Kalniņas tēlojums iestudējumā Siseņi Dailes teātrī.

Žēl, bet man neizdevās noskatīties Poļiščukas un Ķimeles darbus. Būtisks atslēgas vārds manam skatam uz Latvijas teātri šobrīd ir “scenogrāfs”. Gandrīz visos iestudējumos, kurus es noskatījos, scenogrāfu darbs bija daudz iespaidīgāks par pašu iestudējumu. Šķiet, ka arī bērns uz skatuves ir tendence.

Salīdzinot latviešu teātri ar igauņu teātri, jāsecina, ka tie ir diezgan līdzīgi. Daudzvārdība/liekvārdība raksturīga abiem diviem. Igaunijā nozīmīga un labā līmenī ir laikmetīgā oriģināldramaturģija. Krīze ietekmē gan latviešu, gan igauņu teātra kopainu. Varbūt tas nemaz nav slikti, ir laiks pārdomāt — kas ir svarīgi?! Teātrī un Dzīvē.

Romāns Dolžanskis, festivāla NET mākslinieciskais direktors, kritiķis, Maskava

Pats spilgtākais iespaids — Rīga: cik daudz tukšu skatlogu, cik maz gaismu, cilvēku un mašīnu uz ielām vakaros, un nelaimīgais vārds “krīze” visiem uz lūpām. Uz šī sociālā fona īpaši spēcīgu iespaidu atstāj Alvja Hermaņa jaunā izrāde Zilākalna Marta. Protams, tā nav tieša atsauce uz krīzi, bet mākslinieciska. Izrāde ir par to, ka cilvēkiem atliek tikai paļauties uz brīnumu, bet nekādi brīnumi patiesībā nenotiek. Skarba, asprātīga, nesaudzīga izrāde. Aktieri ir meistarīgāki par jebkuriem cildinājumiem: statiskās mizanscēnās uz dokumentālā materiāla bāzes viņi spēj palikt interesanti, dažādi, neiekrist “spēlēšanā” — spēj vienlaikus būt uzmanīgi publikas sarunu biedri un izsmalcināti mākslinieki.

Par kontekstu ir grūti runāt pēc piecām izrādēm, kuras man iegadījās noskatīties. Sakrita, ka tie visi bija laikmetīgo lugu iestudējumi vai, atgriežoties pie Zilākalna Martas, iestudējumi, kas balstīti uz dokumentālajiem materiāliem.

Viena krievu, viena amerikāņu, viena serbu un divas latviešu lugas… Krievijā, kā man šķiet, valda zināma vilšanās laikmetīgajā dramaturģijā, tā ir ielīdusi atpakaļ pagrabos, no kuriem stūrgalvīgi līda ārā iepriekšējos desmit gadus. Tā atkal ir pārstājusi būt par realitātes mērinstrumentu. Kamēr Rīgā mūsdienu dramaturģija tāda ir joprojām. Tas negarantē teātra kvalitāti, bet kaut kādā ziņā apsola tam tālākattīstību.

 

 

Inta BALODE
par dejas izrādēm Latvijas teātru skatē

 

No 12. līdz 15. martam LJTI organizēja Latvijas teātru izrāžu skati, uz kuru bija pieteikušies vairāk nekā 30 ārvalstu profesionāļi – festivālu un teātru direktori no dažādam Eiropas valstīm, Korejas un ASV. Skates programmā pirmo reizi bija iekļauti arī Latvijas jauno horeogrāfu nelielie skatuves darbi, kā arī dejas filmu izlase, lai sneigtu ieskatu Latvijas laikmetīgās dejas situācijā.

Jau kopš 2003.gada Latvijas Jaunā teātra institūts rīko Latvijas teātru skati ārvalstu profesionāļiem. Šogad pirmo gadu blakus dramatisko teātru izrādēm programmā bija iekļauts arī ieskats Latvijas laikmetīgajā dejā. Dejas piedāvājums bija skatāms 13.martā Dirty Deal Teatro telpās Spīķeros. Šis Latvijas kultūras telpā jaunais žanrs turpina augt un attīstīties, un, cerams, grūtie laiki šo procesu neapturēs. Gribas arī cerēt, ka izdzīvos uz entuziastu darba balstītās neatkarīgās teātra trupas, kuru darba apstākļi tik krasi atšķiras no institucionālo teātru nodrošinājuma. Signāls tam, cik svarīgs kultūrpolitikas uzdevums ir neļaut izmirt neatkarīgajiem teātriem, ir Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas prezidenta Yun-Cheol Kim (Koreja) uzdotais jautājums: vai nākamreiz būtu iespējams redzēt vairāk izrāžu, kas top ārpus lielajiem valsts teātriem? Diemžēl šodien mums ir tik, cik ir, un arī šie darbi daļēji tapuši par pašu mākslinieku līdzekļiem.

Laikmetīgās dejas situācija ir vēl savdabīgāka. Pat zināmākie Latvijas laikmetīgās dejas celmlauži – Olgas Žitluhinas dejas kompānija – eksistē bez savām telpām un jebkādām regulārām subsīdijām. Ārvalstu viesiem par šī teātra līdzvērtību Eiropas profesionālajām trupām šaubas neradās. Olgas Žitluhinas izrāde Dances of the lost (starptautiski lietojamais izrādes nosaukums) viesiem likās kā valsts teātris iepretim jauno horeogrāfu darbiem. Jautājums: par kādu infrastruktūras attīstību jauno horeogrāfu darbam var runāt, ja vienīgā trupa, kas stabili reprezentē nozari gan Latvijā, gan pasaulē, cīnās par izdzīvošanu no projekta uz projektu?

Varbūt ne velti viena no vienojošajām tēmām jauno horeogrāfu izrādēs bija cīņa dažādos variantos? Cīņa par iespēju būt profesionālim savā nozarē? Otrs kopsaucējs – spilgti izteikti teātra elementi. Domāju, ka tas nav tīši iecerēts, taču visi dejas nozares profesionāļi zina, ka labākas izdzīvošanas iespējas horeogrāfam dod darbs teātros. Tādēļ vēl jo vairāk ir slavējams Valērija Oļehno, Elīnas Breices un Sintijas Siliņas veikums, veidojot dejas izrādes. Dejas filmu veidotāji Didzis Eglītis, Anna Dubrovska un Guntis Spridzāns jau ar pašiem pirmajiem darbiem pamanīti starptautiskā kontekstā. Annas Dubrovskas filma Rush 2008.gadā uzvarējusi dejas filmu konkursā Choreographic Captures 2008. Didža Eglīša Veiting Norba tikusi iekļauta ceļojošajā projektā Future Shorts. Gunta Spridzāna Opera Soap ir Latvijas un ASV kopprojekts.

Visi jaunie horeogrāfi un dejas filmu režisori ir izvēlējušies iet grūto ceļu un darboties savā profesijā, realizējot paši savas idejas. Iespējas dejot uz kuģiem, šovos un mūziklos ir svarīgas maciņam, bet ir arī viegli palikt tikai tur, aizmirstot, par ko sapņots, studējot horeogrāfa arodu.

Par ko tad uz cīņu noskaņotie un par teātri domājošie dejo? Valērijs Oļehno savā astoņu minūšu garajā solo Esperanza cīnās un pēta savu spēku izsīkumu. Darbs tapis īpaši Baltijas un Ziemeļvalstu jauno horeogrāfu platformai Viļņā 2008.gada pavasarī. Intriģējoša ir dejotāja izejas pozīcija – nodzīt sevi līdz slapjam kreklam pirms iznākšanas uz skatuves un tad turpināt „mirt” mūsu acu priekšā. Vēl vairāk – lielākā daļa triku tiek izpildīti tumsā, tikai brīžiem var nojaust to trajektorijas. Izcelt to, ko klasiska dejas māksla cenšas slēpt, un doties ceļojumos jaunas ķermeņa pieredzes teritorijās – tas ir stāsts, ko piedāvā jaunais horeogrāfs. Un, lai nebūtu tik abstrakti, – viss notiek spāniski meksikāniskas mūzikas pavadībā, kas, ja skatītājs vēlas, dod iespēju vērot dramatisku seriāla ainu.

Bez cīņas neiztiek arī Agnese Bordjukova un Monta Vandere Elīnas Breices izrādē „Es esmu dialogs” (I am a dialogue). Elīna Breice ir viena no retajiem horeogrāfiem, kas pēc LKA absolvēšanas jau radījusi vairākas, turklāt ļoti veiksmīgas izrādes. Šoreiz horeogrāfe savā darbā iet sev neierastus ceļus, daudz strādājot ar tekstu un arī kustību materiālu veidojot pēc citiem principiem. Varbūt tieši augstajiem viesiem par godu izrādē tiek izspēlēti dažādi konceptuālās dejas paņēmieni. Kaut gan tur nav nekā revolucionāra, ir prieks redzēt, ka horeogrāfe savu valodu izkopj, rūpīgi studējot dažādas pieejas. Gluži kā laikmetīgās dejas estētikas problēmu katalogs: komunikācijas problēmas verbālās un neverbālās saziņas līmenī, dejas valodas pieejamība un izteiksmība, ceturtās sienas noārdīšana mūsdienu teātra praksē utt. Reālajā laikā un telpā tas izskatās apmēram tā – divas dejotājas žestikulē, kustas saskaldītā aerobikas ritmā, imitējot sarunu, kas rit ļoti ātri un neproduktīvi. Viņas apspēlē piedāvājuma un pieprasījuma līknes, kur Agnese piedāvā dzērienus un Monta pieprasa mākslu. Slāpes jau, šķiet, kļuvušas par Elīnas darbu tēmu – pērn tapa izrāde ar nosaukumu „Slāpst!”, bet tagad izskan Montas Vanderes ironiski dramatiskais izsauciens: „Es gribu profesionālu, iedvesmojošu laikmetīgo deju!”

Laikmeta zīme – vai nu Tu esi perfekts multimākslinieks, vai caurkritis cietējs, supermens vai superkroplis. Izvēlies vienu un cīnies par to! Viduvējības savu piecu minūšu slavas mirkli nesagaidīs. Monta Vandere uzskaita garu garo sarakstu ar saviem talantiem, kas aptver teju vai visu kultūras un civilizācijas vēsturi. Agneses sūdzības aptver visu medicīnas enciklopēdiju. Turklāt, lutinot viesus, Agnese piedāvā publikai šokolādes kūku, paralēli čukstot, ka viņa ir ļoti slima. Izrādē ieskicēto tēmu, ideju un kustību principu varētu pietikt vēl pieciem darbiem; šādā formā darbs ir katalogs tam, kas notiek horeogrāfa galvā, un tam, cik domu vienlaikus laužas realizācijas virzienā, kamēr līdzekļu pietiek tikai vienai 20 minūšu izrādei. Bet, ja jau tomēr jaunie paliek dejas sfērā, tad tic.

Sintija Siliņa izrādē The Messanger jautā, vai Žanna d′Arka maz ticēja tam, ko dara, un vai vispār saprata, kas notiek. Sintija Siliņa jau studiju laikā izcēlās ar vēlmi pētīt izmantotās tēmas pamatīgāk nekā tas dejas pasaulē parasti tiek darīts. Jaunajā darbā tēmas izpētei klāt nākusi arī pamatīgi pārdomāta izrādes dramaturģija. Izrādē strukturāli ir trīs daļas – spilgts pašas Sintijas spēka un vājuma, nolemtības un šaubu, nospriegojuma un atslābuma solo, tiesas spriešana policijas iecirkņa gaismā, kur Agnese Bordjukova viszinošā mierā vaicā, kāds tad bija vēstījums, bet Sintija klusē, un „muzicēšana” Džordža Harisona My sweet lord pavadībā, kas šķiet viegla un smieklīga līdz mirklim, kad atjēdzos, ka Sintijas saskanīgais duets ar mikrofona statīvu ir sadedzināšana uz sārta.

Kas mums šodien daļas gar Franciju, Angliju un Žannu d′Arku? Vai mesijas un ticētāju meklējumi sasnieguši arī dejas mākslu? Par to pašu jaunību un par spēku ticēt, ko dod redzētais un dzirdētais citur pasaulē? Un par mirkļiem, kad rokas nolaižas un pat sev nevar atrast attaisnojumu, kāpēc gan izvēlēts mākslinieka ceļš? Visur ir smiltis – sažņaugtajās dūrēs, pielipušas pie zābaku zolēm, kabatās un, izrādās, arī tiesas spriedēja kafijas krūzē. Smiltis teātrī vienmēr ir modē. Dodiet vairāk siltuma, un taps filigrāni veidoti stikla trauki. Dodiet lietu, un uzdīgs zaļa zālīte. Dodiet vairāk laika un telpas, un sakonstruētā struktūra kļūs organiska, teksta izmantojums nebūs mazliet stīvs un lieks, un mūsu domājošie horeogrāfi parādīs, ka ir dzimuši, lai ceļotu pa Eiropas un pasaules festivāliem.

 

 

LAIKMETĪGĀS DEJAS JAUNUMI
Inta BALODE , Neatkarīgā, 15.novembris, 2008

 

2008. gada sākumā startēja projekts Laikmetīgās dejas izrāžu iestudējumi, kurā Latvijas Kultūras akadēmijas modernās dejas horeogrāfijas studenti gūst skatuves pieredzi un profesionālās iemaņas, sadarbojoties ar Latvijas un ārvalstu horeogrāfiem.

Šoruden tapušas trīs ļoti atšķirīgas izrādes, kuras varēja noskatīties 6. novembrī Dailes teātrī un 8. novembrī Ainažu kultūras namā. Šoreiz programmā bija Andra Kačanovska un Montas Vanderes kopdarbs un Elīnas Breices iestudējums. Savukārt vienu no laikmetīgās dejas top-valstīm pārstāvēja horeogrāfe Fiona Milvorda no Lielbritānijas; viņa jau vairākas reizes strādājusi Latvijā, asistējot Olgai Žitluhinai.

Angļu vieglums un precizitāte

Fionas Milvordas izrāde Settle stāsta par pārejām un nepiezemēšanos, par dejotāju personībām, kurās ik pa mirklim ieskanas arī pa kādam vardes, kaķa vai suņa akcentam. Viņas horeogrāfija ir viegla kā virtuoza klavierspēle. Izrādes fināla aina ir izcila – mazas, precīzas, vieglas un katram dejotājam individuālas kustības, kas tiek veidotas līdz centimetra un sekundes desmitdaļas precizitātei un ir kā ielūkošanās flīģeļa iekšpusē, kamēr skan Vivaldi. Taču mūzika ir jānopelna, ir jāpavada laiks klusumā un tālās varžu dziesmās. Pieci dejotāji mīļi krāsainos krekliņos sevi piesaka maigi un uzmanīgi, stāvot pa diagonāli pāri skatuvei. Izrādās, tam ir iemesls: viņi uzglūn savam medījumam – virtuālām mušām. Tad viņi spēlē tādu kā pietupšanās spēli, tad apošņā gaisu. Klusāk elpo arī skatītāji. Mūzika nāk kā atvieglojums – var nočaukstināties un izkrekšķināties.

Izrāde simpātijas iekaro pamazām – angļu mierā, bez grandioza pieteikuma, lēnām ievelkot sevī gluži kā virtuālo mušu vardes vēderā. Izrādes struktūra nav sarežģīta, tā ir veidota, neslēpjot kompozīciju – lai studenti mācītos un lai skatītājs redzētu, ka ne jau trikos un specefektos ir mākslas spēks. Bet Settle nepiemīt arī snobisks aukstums – puiša roka uz meitenes gurna jau ir tikai kustības grafika, bet tomēr ievada dikti asprātīgu attiecību trio. Nekādas tēlošanas – tikai kustības, kas darbojas pēc cēloņu un seku likumībām un ir atkarīgas no ķermeņa vietas telpā. Galvenais ir precizitāte. Nav lielās svarīgās kustības un mazās blakusparādības – visa jēga ir tikai sīkumos; pieci acu pāri skatās uz skatuves stūri, un es zinu – tur kaut kas ir. Pusstundas garumā piepildīta un apdzīvota trīsdimensionāla telpa, ko ir interesanti vērot, jo tā ir neprognozējama.

Tautiskas izdarības laikmetīgā žanrā

Pašā rudens tumšumā, kad uz darbu jāiet nakts vidū un jau skan pa kādai Ziemassvētku dziesmai, horeogrāfi Andris Kačanovskis un Monta Vandere izrādē Jāņu nakts Antas Eņģeles (balss) un Laimas Jansones (kokle) oriģinālmūzikas pavadījumā apcer un izbauda latviskumu. Pat laikmetīgajā dejā, kur viens no galvenajiem saukļiem ir multikulturālisms, varam būt interesanti ar savu savdabību. Tas, kā “katru gadu uz Jāņiem cilvēki sajūk prātā” (citāts no izrādes programmiņas), ir pat ļoti avangardiski. Bet tautiskie motīvi iešūpo pagānu sirdis, un dejotāju aizrautība iepin arī ciniķu prātus laba šlāgera skurbulī. Cilvēkiem vajag gaišuma un ēverģēlību.

Jāņu nakts sākas ar raganās iešanu. No kulisēm parādās ne īsti stirnas, ne īsti dzērves, ne īsti jaunas meitas kaila kāja. Atsprākliski uz visām četrām rāpojot un pēdas uz pacēlumiem liekot, parādās viena jaunava pēc otras. Īsts atradums ir garās, no lakatiem pītās bizes, kas citādi traktē senās zināšanas par to, ka raganas skrēja ar vaļējiem matiem. Bizes maina dejotāju anatomiju – tās ir kā vēl viena kāja vai roka, kā pātaga vai, kā vienai meitai gadījies, – bize iesprūdusi aizkulisēs gluži kā slota skurstenī. Tomēr aina, kas sākas tik suģestējoši, ieilgst un liek jautāt: vai meitas vispār cenšas ko saburt vai arī tikai grozās ap pakšiem, gaidot dančus? Buršanos papildina arī raganiski deklamētas tautas dziesmas. Runāšana dejas izrādēs bieži vien ir problemātiska, un arī šīs izrādes kustību valoda ir gana izteiksmīga, lai to nedublētu ar tekstu. No otras puses, zinot darba mērķi – aktualizēt Jāņu nakts tematiku –, nav ne vainas dzirdēt kādu smeķīgu pantiņu. Meitas tomēr ir labi būrušās, jo bizēs tiek savaņģoti divi puiši linu biksiņās. Visi kopā metas rotaļā ar bizes griešanu, tai pāri lēkšanu un pa apakšu līšanu. Uzvar meita kā piens un asinis, izšķaidot konkurentes pa kulisēm un viena pati paturot sev abus jaunekļus. Divas ainas izceļas ar ironiju par dzimumu lomām: puiši izpilda “vējš papūta kleitiņu, parādīja kājiņu, nu varu meitiņu pielabināt”, un kāda dueta finālā puisītis kā mazs bēbītis tiek mīļi pašūpots meitenes rokās. Saullēkts kā ar nazi nogriež dullumu un pāri ugunskuram lēkšanu – dejotāju skumjie skatieni tālē varētu būt skats arī uz degošām kaimiņu mājām. Izrādes otrais fināls nav īsti saprotams; skan skaista, Antas Eņģeles dziedāta dziesma, kuras melodija izklausās kā teju vai reliģisks dziedājums, un tā laikā jāņotāji sanāk gaismas laukumā. Vai tas ir par kopābūšanu arī citās dienās un arī ar skaidru saprašanu, nevis tikai paparžu apdullumā?

Ņem manas acis

Elīnas Breices kustību valoda rezonē kaulos, nervos un muskuļos, laupot daļu no mana vēsā saprāta. Kā vienmēr, horeogrāfe izmanto ļoti spēcīgu mūziku – šoreiz tie ir Fumio Jasuda un Maksims Šenteļjevs.

Izrāde sākas uzreiz un skarbi. Redzam jau sekas: viņš nokrata sievieti no saviem pleciem, viņa lec, skrien, laužas atpakaļ. Viņš jau sen neko nejūt, viņu atgrūžot. Shēma redzēta, taču intensitāte, kas rodas dažās sekundēs, ir īpaša. Vēl jo vairāk tādēļ, ka slikto puisi nomaina labais, uzķerot kādu no meitenes tvērieniem.

Elīnas Breices kustībām ir tilpums, jūtamas apjoma maiņas elpas iespaidā. Kustību materiālā būtiskas ir torsa kustības. Varbūt tādēļ, ka krūšukurvim ir dota telpa, horeogrāfija iedarbojas dziļāk nekā ekstremitāšu kustības. Frāzējums ir ļoti precīzs, plūdums mijas ar asiem aprāvieniem un akcentētām kustībām, ar ritma palīdzību modificējot nozīmi.

Izrāde Ņem manas acis nav par radzenes transplantāciju. Tā varbūt ir par trulumu un jūtīgumu, par attiecībām, par kāzām un bērēm, par manipulāciju un brīvo gribu, par “tukšu laiku, ko dalīt uz pusēm” (citāts no izrādes programmiņas). Visai reti mentāli ceļojumi arī emocionāli noved līdz žņaudzējam ribās un asarai acs kaktiņā. Elīnas Breices izrādē tā gadījās.

Viņš un viņa stāv viens otram pretī, un citi mazgā un ķemmē matus, ģērbj viņus. Abi ļauj ar sevi darīt visu. Ataust atmiņā seni kāzu gatavošanās rituāli, kuros slepenībā no otras puses uz tīras miesas tiek klāta kārta pēc kārtas. Lēni un pamatīgi, uz mūžu. Bet, kad abiem statiski stāvošajiem jaunajiem no mugurpuses izstumj baltus atspermatračus, nozīme apmet kūleni – tur taču ģērbj mirušos, tāpēc viņi ir tik stīvi! Lielais Leļļinieks ar mums spēlējas. Tālākā matraču deja leļļinieku diedziņos ar atsevišķām galveno varoņu pašiniciatīvām un izdejošanos uz matračiem divvientulībā gan liek domāt – kāzu un bēru kopesamība var arī nebūt horeogrāfes iecere. Tad tā ir talanta veiksme. Mēdz teikt, ka tad, ja horeogrāfs nevar atrisināt kādu ainu, tad liek dejotājiem skriet pa apli apkārt skatuvei. Pat ja šāds risinājums ir motivēts, tas tomēr mazliet izkrīt no darba kopiespaida. Dejotāju meistarība panāk fināla ainas caurspīdīgu trauslumu un jūtīgumu. Sīki pieskārieni sajūt, atraujas un saraujas, rauj pie sevis un tiecas, pieņem un atlaiž. Dvēsele uz ādas.